Bijušā prezidenta rezidence un oficiālā viesu māja

Bijušā PSRS vasaras viesu māja un prezidenta savrupnams, kas atrodas Jūrmalā, Latvijā. Galvenais kūrorts, ko dēvēja par Padomju Savienības “Rivjēru”, savulaik bija pazīstams arī kā “Aizliegtais nams”. Starp “vienlīdzīgākajiem par vienlīdzīgajiem”, kuriem bija privilēģija šeit uzturēties, bija viesi no Tito līdz Honekkeram, no Gorbačova līdz Jeļcinam.

Ievads

Nams tika uzcelts 1938. gadā latviešu arhitekta Vītola vadībā sadarbībā ar vācu interjera dizaineru un arhitektu Langi, lai radītu arhitektūras meistardarbu. Īpašums atrodas gandrīz 1 hektāra plašā, skaisti iekoptā dārzā ar tiešu izeju uz smilšu pludmali Jūrmalas centrā. Tā laikā to uzskatīja par vienu no labākajām un modernākajām privātmājām Latvijā.

Nekustamais īpašums: stāvu plāni, īpašuma rekvizīti un projekts

Īpašums:
• Zemes gabala platība: nedaudz mazāk par 1 hektāru.
• Atrašanās vieta: starp Jūras ielu un pludmali, piejūras zonā Majoros, Jūrmalā.
• Tieša piekļuve pludmalei.
• Dzīvojamā platība: ap 1000 m².
• Kopējā platība: ap 1400 m² + ap 350 m² bēniņi, kurus var pārbūvēt.
• Galvenā ēka uzcelta kāpas virsotnē un dominē apkārtnē.
• Arhitektūras un dizaina stils: neoklasicisma un modernisma sajaukums ar art-deco interjera elementiem, kur apvienota funkcionalitāte, krāsa un gaisma.
• Plaši, kopti zaļā zāliena laukumi.
• No mājas paveras iespaidīgs skats uz jūru, ar izciliem saulrietiem un citām ainavām.

 Pašreizējais stāvu plāns:

Jaunais projekts:

Pītera Blūma komentāri, īpašā padomnieka Latvijas kultūras, pieminekļu un mantojuma jautājumos

Latvijā ir daudz iespaidīgu baltvācu aristokrātijas piļu un muižu, taču neviena no tām nav bijusi latviešu radīta kā savs īpašums. Tas, kas attīstījās pēc impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara beigās, ir gandrīz neticami, jo Latvijai bija tikai aptuveni desmit labu gadu līdz Otrajam pasaules karam, un Benjamini villas ir viens no šī perioda visneparastākajiem augļiem.

Atskatoties var droši teikt: iespējamība, ka Latvijā vai vispār Baltijā tajā laikā taptu vēl viena līdzvērtīga ģimenes villa, bija gandrīz nulle, jo neviens cits nespēja līdzināties Benjamini ģimenei finanšu resursu ziņā. Ja viņi izlēma būvēt jaunu rezidenci Jūrmalā, pārējo noteica tikai iesaistīto cilvēku personības, ambīcijas un gaume.

Benjamina kundze vēlējās dzīvot “karaliski”, bet ne senlatviskā stilā — drīzāk kā Eiropas aristokrate.

Šī starpkaru Latvijas Republikas “megavilla” praktiski neatkārtoja jau redzētas detaļas. Tai tika dots labākais, ko varēja atļauties tā laika Latvijas biznesa elites augstākie slāņi; un tajā laikmetā Latvija bija turīgāka par tādām valstīm kā Somija vai Norvēģija. Mērogs vairāk raksturīgs muižai nekā piejūras rezidencei. Nams ir izvietots suverēni un nepārprotami pauž īpašnieces vēlmi izvairīties no liekas publicitātes.

Zilganpelēkais čuguna žogs, izgatavots Parīzē un stingri atdalot krāšņo dārzu no ielas, it kā paziņo, ka aiz tā atrodas sievietes pasaule, kuras valdniece zina un vēlas dzīvot art-deco vidē ar funkcionālisma moderno arhitektūru, tomēr nav gatava pilnībā atteikties no rokoko romantikas.

Jā — iespējams, šis žogs ir atslēga villas stilistiskajai formulai: izsmalcinātas, neuzkrītoši modernas arhitektūras simbioze ar rokoko variācijām, kas iemiesotas detaļās.

Ēkas dizains un plānojums pieder modernajai ērai un atsaucas arī uz Pītera Bērensa stilu: plašas, gaišas telpas, funkcionāls plānojums un rūpīgi veidoti logi optimālam skatam. Vienkāršā ārējā virsma ar baltu “marmora” apmetumu ietver daudz modernisma risinājumu: stūri ar daudz stikla, pusapaļi izbīdījumi un viegli akcentēta asimetrija. Ēkas “vīrišķīgo” arhitektūru mīkstina “sievietiskie” rokoko akcenti: galvenās dzegas, terasu balustrādes un balkonu margas. Pārsteidz, cik eleganti šajā ēkā saplūduši divi šķietami pretēji stili — funkcionālisms un rokoko. Tas apliecina tā laika sabiedrības “krējuma” pirmās lēdijas izcilo stila izjūtu.

Arhitekts pēc iespējas atvēra ēku apkārtējai videi, izmantojot tā laikmeta tehnoloģijas, pielāgojot to dabiskajam apgaismojumam un Latvijas klimatam. Interjerā dominē gaisma visās variācijās: saules gaisma caur logiem un dabiskā augšējā gaisma, kas burtiski plūst caur ēku; un mākslīgā gaisma daudzās kombinācijās — no tiešās līdz atstarotajai — kas ir klasiska art-deco koncepcija. Redzamas gaismas spēles daudzlīmeņu griestos, kāpņu margās un dzegās, kas pāriet no griestiem uz sienām.

Interjera vēsums art-deco stilā ir jūtīgs pret īpašnieces vajadzībām: tas respektē atšķirības laikmetos un dažādos mēbeļu, mākslas darbu stilos, atstājot iespēju attīstībai gan laikā, gan telpā. Tādējādi īpašniece varētu izveidot iespaidīgu mākslas galeriju grandiozajos bēniņos ar to izcilajiem jumta gaismas avotiem.

Īpaša uzmanība pievērsta logiem, durvīm un grīdām. Logu un durvju furnitūra izgatavota slavenajā “Yale” rūpnīcā pēc “Bauhaus” skicēm. Katras durvis ir kolekcionējams priekšmets, jo izgatavotas no augstākās kvalitātes riekstkoka, savukārt intarsiju parketa zīmējumi no dabīga koka neatkārtojas no telpas uz telpu.

Pārsteidzoši, cik labi saglabājies mājas oriģinālais stāvoklis; ņemot vērā PSRS hronisko nabadzību, tas zināmā mērā ir saprotami. Ar nelielām izmaiņām ēka joprojām funkcionē ar oriģinālajām apkures, ventilācijas, elektroinstalāciju un iekārtu tehnoloģijām. Centrālās apkures katls ir nomainīts, taču santehnika un dekori ir oriģināli art-deco retumi.

Jāpiemin arī iespaidīgais dārzs: tas ir saglabājis vēsturisko plānojumu, struktūru un detaļas.

Baltijā nav citas privātas rezidences, kas tik tieši liecinātu par sava laikmeta radikālajām, pat groteskajām pārmaiņām. Vēl pirms Emīlijas Benjamins gulta bija atdzisusi, viņas guļamistabu ieņēma padomju okupācijas spēku komandieris, kuru drīz nomainīja augsta ranga nacistu amatpersona Baltijā, un vēlāk — komunistiskās partijas vadītāji un viņu izcilie viesi no visas pasaules.

“sarkanā ēra” atstāja neizdzēšamas pēdas: te ir pilnībā aprīkots privātais kinoteātris ar diviem 35 mm projektoriem, kas izveidots 1970. gados komunistu elitei. Blakus — iespējams, pirmā padomju pirts un bārs ar banālu, bet meistarīgi izpildītu piejūras skata gleznojumu gar visu pagraba sienu.

Kad PSRS sabruka, šeit uzturējās tās “kaprači” — Gorbačovs un Raisa; arī B. Jeļcins, Ričards Niksons, Zviedrijas karaliskais pāris un daudzi citi.

Ir saprotams, ka šī noslēpumainā vieta Latvijā nav īpaši “populāra”, jo ne tās iemītnieki, ne viesi nekad netiecās pēc publicitātes. Gluži pretēji — šis nams vienmēr garantēja absolūtu inkognito statusu. To ieskauj leģendas; tam ir aura, jo kopš radītāji aizgājuši mūžībā, tas vienmēr piesaistījis šīs pasaules varenos visdažādākajās izpausmēs.

Pasaulē atzītā villas unikalitāte slēpjas gan tās dibinātājas liktenī, gan tajos likteņos, kas sekoja Baltijas vēsturiskajiem notikumiem. Ēkas neordinārais arhitektūras meistars radīja vietu, kur satiekas liktenīgas personības un notiek Baltijas tautām izšķiroši notikumi.

Arhitekta Langes redzējums

Langes vadmotīvs bija dabiskā gaisma: viņš maksimāli izmantoja saules gaismu atvērtajos interjeros. Māja ir ar daudziem lieliem logiem, tostarp diviem galvenajiem jumta gaismas lodziņiem — viens ir daļa no jumta un apgaismo ēkas centru, otrs atrodas zemes līmeņa terasē un nodrošina dabisko gaismu lielajai virtuvei zemāk, kā arī skatu uz debesīm no virtuves.

Vieta ir ievērojama, bet vienlaikus neuzbāzīga. Ieeja ir neliela un šaura, ar rūpīgi veidotiem krēmkrāsas ģipša griestiem, kas ved augšup pa kāpnēm uz fantastisku skatu uz Baltijas jūru caur trīs lielu, izliekto dubultstikla logu komplektu. Pludmale (smiltis) nav redzama — tikai jūra un zaļā zāliena josla, it kā atrastos uz maģiska kuģa. Blakus esošajā vasaras istabā ir lielas stikla un metāla bīdāmās durvis/logi, kas pilnībā atveras uz dārzu (kā “harmonika” uz abām sānu sienām) jūras virzienā.

Interjers ir veidots ģeometriski, telpa atveras kā katedrāle taisnstūrveida formās, piesaistot ienākošo gaismu un maksimāli pastiprinot gaismas un ģeometrijas mijiedarbību. Šeit Lange apvieno modernismu ar klasikas un art-deco elementiem.

No ielas puses, pretējā sienā izliekto logu blokam, ir ļoti liels logs (3,70 x 3 m), kas veras uz plašo priekšdārzu. Tas tiek vadīts elektro-mehāniski: nospiežot sarkanu pogu, logs pazūd zemē, un interjers “saplūst” ar eksterjeru. Kopumā tiek radīta sajūta, ka ārpuse ir iekšpusē un iekšpuse — ārpusē.

Interjers

Interjers veidots art-deco stilā. Interjera arhitekts Lange izmantoja dabiskā apgaismojuma koncepciju ar lieliem logiem un jumta gaismas lodziņiem neoklasicisma un modernisma ietvarā, lai radītu mākslas darbu.

Interjers šķiet “dejojam”, jo saules gaisma no rīta līdz vakaram virzās no austrumiem uz rietumiem, no telpas uz telpu.

Lai gan stili it kā ir pretrunīgi, arhitekts veiksmīgi apvieno avangardu, modernismu un funkcionālismu ar romantiska un klasiskā dizaina notīm. Masīvā “vīrišķā” ēkas struktūra tiek mīkstināta ar interjera ģeometriju un romantisma pieskārienu, kas piešķir sievišķīgu vieglumu.

Jūras pusē ir izliekts (ieliekts) trīsdaļīgs logs visā ēdamistabas platumā. No ārpuses visā centrālās zāles platumā ir stikla siena, kuru ar elektromotoru var nolaist zemē, atverot māju dabai. Blakus ēdamistabai atrodas vasaras istaba ar lielām stikla un metāla bīdāmām durvīm, kas kā “harmonika” atveras uz abām sānu sienām dārza virzienā.

Motoriski nolaižamā stikla siena nav vienīgā ultramodernā iezīme. Ir apgaismes ķermeņi no alumīnija, metāla (tolaik tik vērtīga kā zelts) un bakelīta — tikko izstrādāta modernās plastmasas priekšteča. Logu un durvju furnitūra tika izgatavota “Yale” rūpnīcā pēc “Bauhaus” specifikācijām. Katra durvis ir kolekcionējams priekšmets no augstvērtīga riekstkoka, un intarsiju parketa zīmējumi nekad neatkārtojas no telpas uz telpu.

Vēsture

1970 gados pirmajā (pagraba) līmenī tika īstenots vērienīgs rekonstrukcijas projekts: tika izbūvēta baļķu imitācijas pirts ar nelielu iegremdēšanās baseinu. Pazīstamais latviešu mākslinieks U. Zemzaris izveidoja fona sienas gleznojumu blakus baseinam esošajā telpā, kas tika izmantota kā izklaides vai atpūtas telpa. Tāpat šeit saglabājusies oriģināla padomju propagandas telpa ar pilnvērtīgu kinoteātri un pilna izmēra projekcijas kabīni (ar diviem 35 mm kinoprojektoriem).

Viss dārzs 1 hektāra platībā tika pārklāts ar speciālu augsnes virskārtu, kas ar vilcienu tika piegādāta no Berlīnes. Šī virskārta tika vesta no Vācijas kā premium klases augsne.

Gar ceļu ierīkots čuguna žogs, ko atsevišķi projektējis arhitekts A. Antonovs un pēc pasūtījuma izgatavojuši Parīzē, ar monogrammu “EB”, kas iestrādāta priekšējo vārtu dizainā. Vārti tika izgatavoti uzņēmumā Krupp Metal.

Māja simbolizē Latvijas neatkarību.

Padomju laikā tā tika izmantota kā oficiāla vasaras rezidence un viesu nams Latvijā. Lai saprastu kontekstu, svarīgi atzīmēt, ka Jūrmala bija PSRS vasaras atpūtas sanatoriju galvaspilsēta Nr. 1. Vasarās miljoni cilvēku devās uz Jūrmalu, lai izbaudītu smilšainās pludmales un maigo klimatu. Starp šīs rezidences ievērojamākajiem viesiem bija ASV prezidents Ričards Niksons, PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs, kā arī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Tekstā norādīts, ka 1991. gadā tieši šeit prezidents Jeļcins atzina Baltijas valstu neatkarību.

Māja ir saglabājusi savu autentisko interjera dizainu.

Mājas interjers aptver 1600 m² un ietver vasaras istabu, mūzikas istabu, biljarda telpu, ieejas halli, ēdamistabu, kabinetu, bibliotēku, 6 guļamistabas, vannas istabas, divas virtuves, pieliekamo, pirti, lielu garāžu un plašus bēniņus.

Benjamina nama vēsture ir 20. gadsimta Eiropas vēstures mikrokosms.

Tieši šeit tika izlemts Baltijas valstu neatkarības jautājums.

Benjamina nama vēsture ir 20. gadsimta Eiropas vēstures koncentrēts atspoguļojums. Ēka Jūras ielā 13 jau 20. gadsimta 50. gados tika pasludināta par valsts nozīmes pieminekli ar PSRS premjerministra Ņikitas Hruščova lēmumu un tika izmantota kā prezidenta rezidence un Padomju valdības oficiālais viesu nams. Pēc Berlīnes mūra krišanas tā kļuva par Baltijas padomes galveno mītni. Tieši šeit Krievijas vārdā prezidents Boriss Jeļcins pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstu neatkarību; šis lēmums tika parakstīts 1991. gada 24. augustā Kremļī. Pēc tam sekoja arī lēmums par pakāpenisku OMON spēku izvešanu. 1992. gadā, pēc ASV prezidenta Džordža Buša vecākā lūguma, Zviedrijas premjerministrs Kārlis Bilts kopā ar Baltijas valstu līderiem šeit izstrādāja kopīgu rezolūciju, kas tika iesniegta Borisam Jeļcinam Helsinku samitā 9. jūnijā, paredzot visu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas līdz 1994. gadam.

Īpaši nozīmīga bija prezidenta Borisa Jeļcina vizīte Jūras ielā 13 1991. gada vasaras beigās, kad viņš Krievijas vārdā pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstu neatkarību.

Baltijas padomes samits 1991. gada 27. jūlijā: Boriss Jeļcins kopā ar trim Baltijas Augstāko padomju priekšsēdētājiem – Anatoliju Gorbunovu, Arnoldu Rītelu un Vītautu Landsberģi – Mūzikas zālē Jūras ielā 13.

Boriss Jeļcins pastaigājas pa Jūras ielas 13 dārzu 1991. gada 27. jūlijā. Attēlā redzams arī Aleksandrs Koržakovs (otrais no kreisās, fonā), kurš vēlāk kļuva par Krievijas prezidenta drošības dienesta vadītāju.

Baltijas padomes sēde 1990. gada 6. jūnijā Jūras ielā 13 Anatolija Gorbunova vadībā.

Sākotnēji Baltijas padome bija neformāla neatkarīgo trīs padomju republiku līderu apvienība, kas koordinēja savas darbības un meklēja atbalstu Rietumos, lai atjaunotu pirmskara Lietuvas, Latvijas un Igaunijas republikas. Pēc šī mērķa sasniegšanas organizācija turpināja darbu, jau oficiāli kļūstot par apvienoto Baltijas tautu balsi. Nams Jūras ielā 13 bija viņu galvenā tikšanās vieta gan pirms, gan pēc neatkarības atjaunošanas.

1991. gada jūlija beigās Boriss Jeļcins piedalījās Baltijas padomes sēdē un tikās ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Augstāko padomju priekšsēdētājiem. Jeļcinam bija saglabājušās siltas atmiņas par Benjamina namu pēc uzturēšanās tajā kopā ar sievu 1987. gada vasarā un atkārtoti 1990. gadā. Kā atceras nama personāls, iespaidi bijuši ārkārtīgi pozitīvi.

Uzturoties namā, Anatolijs Gorbunovs sarīkoja neformālu vakaru Borisam Jeļcinam, lai palīdzētu viņam atslābināties. Gorbunovs nebija viens – tika uzaicināti arī pārējo divu Baltijas valstu līderi, Landsberģis un Rītels. Gorbunova biroja vadītāja Karina Petersone vēlāk atcerējās, ka gaisotne nebija diplomātiska, bet gan mājīga, un degvīns plūda brīvi. Neatkarības jautājums bija visu prātos, taču netika skaļi izrunāts. Visi vienojās tikties atkārtoti nākamajā dienā, un Jeļcinam pat nācās palīdzēt uzkāpt pa kāpnēm uz grezni iekārtoto saimnieku guļamistabu. Nākamajā dienā Baltijas līderi līdz pusdienlaikam gaidīja Jeļcina ierašanos. Tikšanās sākās sešas stundas vēlāk, taču šajā laikā Jeļcins bija daudz ko pārdomājis, un, nokāpjot lejā, viņš paziņoja klātesošajiem, ka Krievija bez jebkādiem nosacījumiem atzīs trīs Baltijas valstu neatkarību.

DOKUMENTS AR ČETRU LĪDERU PARAKSTIEM: BORISA JEĻCINA, ANATOLIJA GORBUNOVA, VĪTAUTA LANDSBERĢA UN ARNOLDA RĪTEĻA, ATRASTS NĀKAMAJĀ RĪTĀ UZ GRĪDAS PĒC VAKARIŅĀM, KO ATRADA MĀJAS PĀRVALDNIEKS.

PERSONĪGI PARAKSTĪTA BORISA JEĻCINA GRĀMATA, DĀVINĀTA SAIMNIECĪBAS PĀRZINIECEI VANAGAS KUNDZEI.

Emīlijas Benjaminas nama vēsture

Visa 20. gadsimta vēsture ir koncentrēta šajā namā. Emīlija Benjamina pilnībā apzinājās savu statusu kā veiksmīgākā un bagātākā persona Latvijā, kā arī augstas gaumes un kultūras etalons daudzos aspektos, un viņa izvēlējās savus īpašumus, lai šo faktu uzsvērtu. Līdz 20. gadsimta 30. gadiem viņai piederēja ne tikai ārkārtīgi veiksmīgs izdevējdarbības uzņēmums, bet arī iespaidīgs nekustamo īpašumu portfelis, tostarp vairāki dzīvojamie un komerciālie nami Rīgā, tipogrāfija, rūpnieciskais komplekss Ķekavā, kā arī personīgai lietošanai – reprezentabla pilsētas rezidence Rīgas centrā, kas tajā laikā vēl dažkārt tika dēvēta par Pfāba pili, muiža ar nosaukumu Valdeka un vasaras nams Jūrmalā uz zemesgabala tiešā jūras tuvumā. Vasaras nams bija viens no viņas pirmajiem īpašumiem – tipiska 19. gadsimta beigu koka ēka šajā rajonā. Tomēr līdz 30. gadu vidum Emīlija bija gatava atjaunot savu vasaras rezidenci.

Pirmais konkrētais solis šajā plānā bija blakus esošā zemesgabala iegāde austrumu pusē, faktiski dubultojot savu īpašumu. Tāpat kā visā, ko viņa darīja, Emīlija nolēma, ka jaunajai pludmales rezidencei jābūt nepārspējamai un pēc būtības ekskluzīvākajam namam Latvijā. Projektēšanai viņa piesaistīja pazīstamo vācu arhitektu Langi un personīgi ar viņu strādāja pie projekta izstrādes.

Vietas pārveide sākās ar pašas ainavas pārveidi. Atšķirībā no citiem tā laika koka namiem šajā ielā, kas slēpās aiz kāpām, lai pasargātos no vējiem, šai ēkai bija jāatrodas īpaši izveidota paugura virsotnē. Vietējie iedzīvotāji vēl joprojām atceras, kā pusotra līdz divu gadu laikā strādnieki ar ķerrām veda smiltis no kāpām, lai izveidotu mākslīgu kalnu. Pēc tam tas tika pārklāts ar auglīgu augsnes kārtu, kas tika atvesta no Vācijas. Ilgus gadus Latvijā īpaša vācu augsne tika uzskatīta par augstākās kvalitātes materiālu, taču Emīlija Benjamina atveda veselu vilciena sastāvu. Standarta muitas nodevas (vairāk nekā 100 000 latu) pat viņai izrādījās šokējošas, un beigās nācās risināt šo jautājumu sarunās ar Latvijas valdību.

Celtniecība sākās 1938. gadā un ilga vairāk nekā gadu. Nama dizains un plānojums bija ārkārtīgi moderns savam laikam, ar milzīgiem logiem. Arhitekts Lange bija pazīstams ar savu dabiskās gaismas izmantošanu un šeit pilnībā realizēja savu talantu. Logi tika izvietoti ļoti pārdomāti, lai nodrošinātu optimālu skatu un apgaismojumu. Pret jūru vērsts izliekts trīsdaļīgs logs stiepās visā ēdamistabas platumā, savukārt centrālās zāles iekšpusē bija izbūvēta stikla siena visā tās platumā, kuru vasarā ar elektromotora palīdzību varēja nolaist grīdā, atverot māju jūras vējam un saulei.

Motorizētā stikla siena nebija vienīgā ultramodernā detaļa. Tika izmantoti alumīnija, metāla un bakelīta gaismekļi – materiāli, kas tolaik bija tikpat vērtīgi kā zelts.

Vienlaikus nama kopējais tēls, kas atradās nost no ielas, bija veidots neoklasicisma stilā un skaidri apliecināja, ka īpašniecei nav nepieciešams izrādīties. Gar ielu īpašumu norobežoja kaltas dzelzs žogs, ko projektēja arhitekts A. Antonovs un kas tika izgatavots Parīzē pēc īpaša pasūtījuma, ar monogrammu “EB” uz galvenajiem vārtiem. Šī monogramma atkārtojās arī priekšējā balkona margās.

Mājai bija arī atsevišķa, slēdzama ieeja uz pludmali. Tējas paviljons jūras aizsargmūra augšdaļā, celts 19.–20. gadsimtu mijā, tika saglabāts.

Taču, lai cik liels būtu Emīlijas sapnis, liktenis to pārtrauca nežēlīgi. Viņas vīrs Antons nomira tieši pirms pārcelšanās uz jauno namu, un Emīlijai nācās ievākties vienai. Viņa tur nodzīvoja tikai dažus mēnešus, jo 1939. gadā lielvaras izlēma Austrumeiropas un miljoniem cilvēku likteni.

1940. gadā Latvija tika okupēta, valdība gāzta un sabiedrība “socializēta” Padomju Savienībā. Emīliju drīz izdzina no visiem īpašumiem, sākotnēji piešķirot nelielu dzīvokli, bet drīz vien viņa kā spilgts “buržuāzijas” piemērs tika arestēta, deportēta lopu vagonā uz darba nometni un atstāta nomiršanai.

Lielākais nams valstī kļuva par jaunās varas rezidenci – Sarkanās armijas okupācijas spēku komandiera ģenerālpulkveža Aleksandra Loktionova mājvietu. Viņš dzīvoja namā dažus mēnešus ilgāk nekā Emīlija. Pēc tam ienāca vācieši, padzenot Sarkano armiju. Aizejot Loktionovs tika NKVD arestēts un bez tiesas nošauts; viņš mira mazāk nekā piecas nedēļas pēc Emīlijas nāves.

Vērmahta laikā namā ievācās Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze. Viņš tur dzīvoja vairākus gadus. Viens no viņa pazīstamākajiem viesiem bija Alfrēds Rozenbergs, nacistiskās ideoloģijas teorētiķis, kurš gan uzturējās tikai dažas stundas.

Karam ieilgstot, nams tika pārkrāsots maskējošās krāsās, uzcelts bunkurs, iela slēgta satiksmei. Šīs pēdas redzamas vēl šodien.

Pēc Sarkanās armijas atgriešanās nams atkal kļuva par padomju elites rezidenci un oficiālo viesu namu. Šeit uzturējās Ņikita Hruščovs, Mihails Gorbačovs, Ričards Niksons, Boriss Jeļcins un citi pasaules līderi. 1970. gados pagrabstāvā tika izbūvēta sauna ar baseinu, vēlāk – pilnvērtīgs kinoteātris.

Padomju Savienības sabrukuma laikā nams atkal nonāca vēstures priekšplānā, kļūstot par Baltijas padomes tikšanās vietu. Tieši šeit 1991. gada vasarā Boriss Jeļcins paziņoja par Krievijas beznosacījumu atbalstu Baltijas valstu neatkarībai.

Pēc šiem notikumiem nams tika nodots Latvijas Republikas valdībai un vēl vairākus gadus kalpoja kā oficiāls viesu nams. 1995. gada novembrī tas tika atdots Emīlijas Benjaminas mantiniekiem – Pīteram Aisheram un Džordžam Benjaminam. Šobrīd īpašuma līdzīpašnieki ir Pīters Rūdolfs Aishers un viņa trīs māsas – Anna Marija, Katarina un Aleksandra.

Viesi un apmeklētāji

Benjamiņu nams bija Padomju Savienības “kroņa dārgakmens”, kurā uzturējās valdošā elite, valstu vadītāji un starptautisko komunistisko partiju līderi.

Pirmais padomju periods (1940–1941)

Aleksandrs Dmitrijevičs Loktionovs
Ģenerālpolkovnieks, Padomju iebrukušo karaspēku komandieris – 1940.

Vācu periods (1941–1945)

Alfrēds Rozenbergs
Reihsministrs okupētajām austrumu teritorijām.

Frīdrihs Jekelns
SS un policijas vadītājs okupētajās austrumu teritorijās.

Heinrihs Loze
Reihskomisārs Ostlandē.

Otrais padomju periods (1945–1991)

Ovaness Bagramjans
Baltijas kara apgabala virspavēlnieks.

Ņikita Sergejevičs Hruščovs
Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

Vilis Lācis
Rakstnieks, komunistu darbinieks, Latvijas PSR iekšlietu ministrs.

Aleksejs Nikolajevičs Kosigins
PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs.

Žoržs Maršē
Francijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

Josips Brozs “Tito”
Dienvidslāvijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

Ērihs Honekers
VDR Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs.

Augusts Vosss
Latvijas PSR Komunistiskās partijas pirmais sekretārs.

Boriss Pugo
KGB ģenerālpolkovnieks, PSRS iekšlietu ministrs.

Džovanni Leone
Itālijas prezidents.

Mihails Gorbačovs
Padomju Savienības vadītājs, PSKP CK pirmais sekretārs.

Vladimirs Kuzmičs Gusevs
PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks.

Dr. Karls Horsts Hāns
Volkswagen AG prezidents.

Boriss Jeļcins
Krievijas Federācijas prezidents.

Aleksandrs Vasiļjevičs Koržakovs
Krievijas prezidenta Drošības dienesta vadītājs.

Anatolijs Gorbunovs
Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs.

Arnolds Rītels
Igaunijas Republikas trešais prezidents.

Vītauts Landsberģis
Lietuvas Republikas parlamenta priekšsēdētājs (de facto Lietuvas prezidents).

Latvijas Republika

Anatolijs Gorbunovs
Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs.

Anatolijs Gorbunovs
Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs.

Vītauts Landsberģis
Lietuvas Republikas parlamenta priekšsēdētājs (de facto Lietuvas prezidents).

Guntis Ulmanis
Latvijas Republikas prezidents.

Kārls Bilts
Zviedrijas premjerministrs.

Gunārs Meierovics
Latviešu diplomāts.

Karīna Pētersone
Latvijas politiķe un ministre Latvijas valdībā.

Ričards Niksons
ASV prezidents.

Rita Zīsmuta
Bundestāga prezidente.

Aina Nagobada-Ābola
Latvijas vēstniece Francijā.

Migels Anhels Martiness
Eiropas Parlamentārās asamblejas prezidents.

Hanss van den Bruks
ES komisārs kopējās politikas un drošības jautājumos.

Brigita Dāla
Zviedrijas parlamenta spīkere.

Riita Marija Uosukainena
Somijas parlamenta spīkere.

Pols Nīrups Rasmusens
Dānijas premjerministrs.

Žans-Paskāls Delamurāzs
Šveices prezidents.

Islams Abduganijevičs Karimovs
Uzbekistānas prezidents.

Van Hanbiņs
Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces Pastāvīgās komitejas priekšsēdētāja vietnieks.

Kirsti Kolle Grøndāla
Norvēģijas Stortinga prezidente.

Anguss Medisons
Ekonomists, profesors.

Maksimiliāns Heinrihs fon Hābsburgs-Lotringenis
Austrijas erchercogs un Ungārijas princis.

Ričards Hadsons
Tēlnieks.

Slavenie “gandrīz viesi”

Fransuā Miterāns
Francijas prezidents.

Viljams Džefersons “Bils” Klintons
ASV prezidents.

Mediji